Ceļojums uz burinieka
13.02.2018 12:18
Svētciema bibliotēkā uz kārtējām Pievakares sarunām bijām aicinājuši Lauru Tiesnesi, kura sabiedrībai jau plašāk pazīstama arī kā drosmīga ceļotāja. Bijām dzirdējuši un dažkārt presē lasījuši par viņas ceļojumu ar spāņu buru kuģi „Atyla”. Taču mēs, svētciemieši, ļoti vēlējāmies paši redzēt un dzirdēt Lauru.
Pāris vakara stundas pagāja, klausoties aizraujošo stāstījumu, skatoties video un fotogrāfijas. Ceļojuma atstāstu aprakstīt nemaz nevar. Uz papīra uzlikts tas zaudētu „garšu”. Īstās sajūtas mums uzbūra pati Laurai ar savu harizmu un aizrautību. Par jūrnieku Laura sevi nesauc. Šīs profesijas diploma gan viņai neesot. Taču senākā pagātnē un arī tagad ir viņas dzimtas vīriešu profesijas ir gan jūrnieki, gan zvejnieki . Tāpēc arī jūras lietas vilinājušas. Uz burinieka Laura bijusi kā personiskās izaugsmes trenere , kas savās prasmēs un zināšanās apmācīja ceļot gribētājus no dažādām pasaules valstīm . Šis bijis otrais viņas ceļojums, kas sācies no Spānijas krastiem līdz Ziemeļamerikai, šķērsojot Atlantijas okeānu. Tāpēc uzkrātas ne tikai zināšanas, bet arī garīgais un fiziskais rūdījums. Esot uz kuģa, kuru Laura vairāk kā pusgadu sauca par mājām, tā pa īstam sapratusi, ko īsti nozīmē dzīvot, sajusties dzīvai. Laura stāsta: „ Man tās bija mājas 6 mēnešiem, kapteinim tās bija mājas visu laiku, jo viņš tur arī dzīvoja. Iedomājieties, ka jūs dzīvojiet mājās, kurās visu laiku nāk ciemiņi. Tas ir nogurdinoši, taču tu iemācies dalīties ar tām savām mājām un viņus pienācīgi uzņemt”. Ar īpašu prieku Laura stāstīja par komandas biedru sarūpēto zilo akordeonu, kas ticis iegādāts kādā mazā lietoto mantu bodītē, par mājas sajūtām pavisam nelielā Kanādas pilsētiņā, kas līdzinājusies Svētciemam, bet pilsētas svētki bijuši gluži kā Salacgŗīvā – ar gājienu, traktortehniku, ballīti un pat kautiņiem…. Mums bija daudz jautājumu, uz kuriem Laura labprāt atbildēja. Tā uzzinājām, kā uzveicama sauktā „jūras slimība”. Laura smej, ka jūras slimībai esot trīs fāzes: pirmā - liekas, ka nomiršu, otrā- ka ceri , kaut nomirtu, bet trešā - ka viss jau tomēr būs kārtībā ,viss beigsies un būs labi. Runājot par bailēm, tās , protams, bijušas pirmajā braucienā, kad pie Vācijas uznākusi vētra ar sešmetrīgajiem viļņiem un kuģa priekšgals bijis zem ūdens. Bet arī tādā ekstrēmā situācijā, stāvot uz komandtiltiņa un viļņiem sitoties pāri bortam, sajūtas bijušas varenas un vārdos nepasakāmas. Laura atzīst, ka okeānā visbīstamāk un grūtāk gan burāt ir miglā. Vētras neesot tas briesmīgākais. Jautājot par dienas režīmu, Laura stāsta: „ Tā dzīve nebūt nav tāda, ka mēs vienkārši paburājam, tad atpūšamies, pamācamies, paēdam un ejam gulēt. Darba laiks mums ir 8 stundas , pavāram pat vairāk. Stundas sadalītas 4 daļās. Katram tās ir tā saucamās „vačas”, kad jābūt nomodā pa četrām stundas dienā un naktī. Vismaz diviem, trīs cilvēkiem jābūt nomodā visu laiku. Vienmēr teikt burāts no āra, stūres iekšā nav. Ja ir lielie lieti un vēji, nemaz tik patīkami nav, kad Tevi nakts vidū pamodina. Laurai daudz interesantu stāstu bija arī par sastaptajiem un redzētajiem jūras dzīvniekiem- vaļiem, delfīniem, vienīgo bruņrupuci un haizivīm.
Lauras stāsts mums raisīja pārdomas ne tikai par pieredzēto , bet arī par atziņām, kuras viņa guvusi . Dzerot tēju un cienājoties ar pašcepto ābolkūku, pārdomājām Lauras vairakkārt teikto: ”Dzīvē viss ir iespējams!” Mēs lepojamies ar Lauru, kura mūsu ciema un novada vārdu ir darījusi zināmu ceļotājiem no visas pasaules. Prieks arī, ka Lauras piedzīvojumu stāstos ieklausījās jauni puiši, par kuru pašbūvētajiem buriniekiem un ceļojumiem pasaules okeānos priekšdienās vēl dzirdēsim.
Svētciema bibliotēkas vadītāja L. Borozdina
