26. jūnijs, 2019, Trešdiena

Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis

skatīties video
Jaunākais video no youtube.com

Zviedru pasta ceļa jaunatklāšana

23.05.2019 17:10

Vairāk kā divdesmit gadus interesējos par Vidzemes piekrastes kultūrvēsturi un it īpaši par senāko jūrmalas ceļu, kas uzskatāms par Vidzemes piekrasti vienojošo elementu. Tas gāja gar pašu krastu un savienoja Rīgu ar Pērnavu un Tallinu, gadsimtu gaitā tam izveidojušos trīs paralēlas trases- senākais krasta, pasta ceļš no 17.gadsimta un 19.gadsimta lielceļš.

Šā gada maija pirmajā pusē vairākos pārgājienos vēlreiz iepazinu Salacgrīvas novada piekrasti no Ķurmraga līdz pat Igaunijas Treimaņiem un Kabli ciemam. Izdevās noskaidrot 17.-18.gadsimta Pērnavas pasta ceļa (arī t.s. zviedru) trases situāciju apvidū. Senais krasta ceļš posmā no Vitrupes līdz Ainažiem lielākajā daļā no maršruta viegli atpazīstams, un mežainajā apvidū labi saglabājies. Pašlaik veidojas ceļu vēstures interesentu kopa, kas gatava uzsākt tā maršruta un pieguļošās piekrastes novadpētniecisku izpēti.
Jūrmalas ceļu piemin Indriķa hronika jau 1211.gadā, bet 1218.gadā uzrādīts posms tieši starp Salacu un Pērnavu. 1259.gadā priesteris Heinrihs (mūsu Indriķis) sniedz liecību par Sontakelas draudzes lībiešu (Svētciems?) robežu ar igauņiem un piemin nēģu taci Salacā. Viņš agrāk bija bijis uz kādu laiku lībiešu mācītājs, un tā senākās baznīcas vieta jāmeklē tieši krasta ceļa tuvumā, Svētupes vai Salacas lejtecē.
Zviedru valdība 1643.gadā atklāja pasta satiksme maršrutā Rīga-Tallina, pamatā izmantojot līdzšinējā krasta ceļa trasi. Par 17.gadsimta pasta ceļa maršrutu nav nekādu noslēpumu, jo tas vairākkārt kartēts un aprakstīts. 1695.gadā pasta ceļš attēlots t.s. Ulriha ceļu atlantā, īsi pirms tam arī zviedru muižu kartēs. Plašāk pieejama ir L.A. Mellina Livonijas atlanta (publicēts 1798) Rīgas, Valmieras un Pērnavas karšu lapas, kurās lielceļš iezīmēts jau kopskatā.
17.gadsimta piekrastes muižu un ceļu kartes glabājās Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LVVA; Rīgā, Slokas ielā 19), un ir brīvi pieejamas jebkuram interesantam. Ir arī reālas cerības, ka pēc materiāla skenēšanas, tās pavisam drīz būs pieejamas arī internetā. Ja nu tas nepiepildās, tad adrese LVVA Rīgas- Pērnavas lielceļam ir šāda- 7404.fonds, 1.apraksts un 2196.lieta. Karte ataino ceļa maršrutu no Iļķenes pārceltuves pāri Gaujai Ādažos (kur tas atdalās no Valmieras- Tērbatas lielceļa) līdz Igaunijas robežai. Sakarā ar smilšainās jūrmalas eroziju 17.gadsimta otrā pusē, ceļš pārbīdījās dziļāk iekšzemē, mūsdienu Tallinas šosejas posma Skulte- Vitrupe tiešā tuvumā. Uz Salacgrīvas novadu attiecīgais posms no jūras attālinās pie Skultes baznīcas, iet tieši uz ziemeļiem caur Duntes muižu, Liepupes baznīcu (pirmā pasta stacija), Oltūžiem, Ķirbižiem (otra pasta stacija), tad no Svētupes līdz Salacai gāja pa Jaunupes kanāla kreiso krastu (pa uzbērumu?). Atlikušais posms līdz Igaunijai iet pa mūsdienu šosejas trasi, kurai labā pusē saglabājušies trīs garāki pasta ceļa posmi. Nākamās pasta stacijas bija Salacgrīvā un Treimaņos, tūliņ aiz mūsdienu valstu robežas.
Kopš 1800.gadā visa pasta satiksme tika pārcelta uz Rīgas – Valmieras – Pērnavas lielceļu, apejot smilšaino piekrasti. Par pasta ceļu ir pieejami pētījumi vēstures literatūrā latviešu un igauņu valodās, esošie arhīva materiāli aprakstīti Pētersones Pārslas publikācijās.
Ceļa maršruts un kvalitāte precīzi atspoguļota kartēs un ceļu atlantos laika posmā no 1681.-1800.gadam. Uzskatīja, ka Tallinas 19./20.gadsimta lielceļš un šoseja pasta ceļu ir pilnībā pārklājusi, tāpēc aktuāli bija veikt ceļa pašreizējā stāvokļa apsekošanu dabā. Senākā ceļa maršrutu starp Ainažiem un Salacgrīvu pārklāj vismaz trīs aktīvā tūrisma starptautiski atzīti kājnieku un velotūristu maršruti. Bet neviens no tūrisma projektiem to nav iekļāvis savās prioritātēs, netiek pieminēts pat kā vēsturisks fakts. Apsekošanas rezultātā atklājās fakts, ka vecais pasta ceļš lielākajā daļā trases ir saglabājies jaunās šosejas neskarts, un iet tai paralēli, blakus pa mežu. Vietām tas tiek izmantots kā meža ceļš, ietām pakļauts ceļu pārbūvei un meža izstrādei. Kuivižos tika atklāts ~300 metrus garš posms, kur to pārklājis jau meža apaugums, mazāki posmi tika atpazīti arī Ainažos. Līdz ar to mūsu rīcība ir ļoti rets vēstures piemineklis, kuru lieliski iespējams izmantot tūrisma apritē. Tāpēc pašreiz aktuāli būtu to uzmērīt un ņemt valsts aizsardzībā kā vēstures pieminekli, sastādīt un izplatīt informatīvus materiālus.
Patiess pārsteigums bija jāpiedzīvo Igaunijas pusē, kaut gan šī senā ceļa popularitāte Igaunijā jau iepriekš bija labi zināms fakts. Par to varam pārliecināties arī Pērnavas mājas lapā, kur mazliet dīvainā latviešu valodā aprakstīti viņa jaukumi (rannatee.ee/lv). Citēšu lapas titulu: “Piekrastes ceļa romantikā slēpjas laiskas pastaigas vientuļās paradīzes pludmalēs, ceļojumi pa idilliskiem zvejnieku ciemiem un lauku mājām, piedzīvojumi noslēpumainās un senās vietās, saulaini izbraukumi pa apburošu piekrasti un brīži, kuros izbaudīt visskaistākos saulrietus. Sava burvība ir pārgājieniem purvā, kurā nav cilvēku, putnu dziesmu bagātajās randu pļavās, veselīgajos kāpu priežu mežos.” Spilgts piemērs, kā nepasakot neko konkrētu, radīt neatkārtojamības sajūtu par pavisam ikdienišķu lietu - lielceļu gar jūras malu.
Neskatoties uz to, ka Igaunijas pusē nav neskarti saglabājušies atsevišķi ceļa posmi, tas ir visiem pazīstams, jo iekļauts tūrisma objektu sarakstā kā Vecais Rīgas lielceļš, par kuru mazs rakstiņš igauniski atrodams arī vikipēdijā (sk. Riia Maantee). Īpaši atpazīstamu tūrisma objektu uz tā nav (lauku baznīciņas, privāts muzejs utml.), bez tam visā garumā svaigi noasfaltēts septiņdesmito gadu šoseja apjomā. Septiņdesmitajos gados dziļāk iekšzemē tika ierīkota jaunā Tallinas šoseja, kam jāpateicas Maskavas 1980.gada olimpiādei.
Un tā mūsu pieredze uz šī igauņu lielceļa krasi kontrastēja ar Latvijas puses mieru- par tūrisma sezonas sākumu nekas neliecināja. Nebija kardinālas atšķirības ainavā un vides sakoptībā, un tieši cilvēku aktivitāte radīja mūsos izbrīnu. Bija apmākusies darbadiena, piektdiena - 3.maijs, no jūras pūta stindzinošs vējš, no gaisa pārmaiņus nāca lietus un pat sasalis sniegs. Bet visa lielceļa garumā bija sastopami riteņbraucēji, gan individuālisti, gan grupās pa divdesmit, kuru maršruts noslēdzās Ainažu centrā. Tāpat patiesu cieņu un apbrīnu izraisa Igaunijas Valsts mežu Kabli Dabas centra izglītojošās darbības apjoms un kvalitāte. Mūsu acu priekšā norisinājās nodarbības ar skolnieku grupām, ekskursijas dabas takā jūrmalā. Var jau būt, ka robežas igauņu pusē ļoti aukstā agra pavasara dienā ne vienmēr ir sastopami simtiem tūristu un skolēnu, tad diagnoze ir skaidra– mums vēl ir kur tiekties, un daudz ko paveikt lietas labā. Un, proti, lai senākā Rīgas – Pērnava pasta posms Latvijas pusē tāpat kļūtu par labiekārtotu un izreklamētu tūrisma objektu, vietu interesantiem pārgājieniem un drošiem velotūristu pārbraucieniem.
11.maijā kopā ar ģeologiem gājām izzinošā pārgājienā pa Vidzemes akmeņaino jūrmalu, iepazīstot devona smilšakmens klinšu atsegumus, meklējot 360 miljonus gadus vecas fosīlijas. Piedalījās vairāk kā 120 cilvēku, un interese bija neviltota- kā nekā Vidzemes Jūrmalas stāvkrasti ir Latvijas Gada ģeovieta 2019. Paralēli pārgājienam un ģeoloģijas zinībām vācām piekrastes vietvārdus un jūrvietas (upīšu nosaukumus, sēkļus, ravas, zvejvietas, akmeņus u.c.). Piefiksējām tādus objektus kā Ķurmrava, Kamba, Trīs brāļi, Paegļu rags, Kontrabandistu līcis, Olmis (rava), Lielais ragelis u.c., atzīmējām tos kartē un gatavojam aprakstus internetā (www.historia.lv/vietas). Līdz ar vecāko vietējo iedzīvotāju un zvejnieku paaudzi daudzi senie nosaukumi un ar zveju saistītās vietas var pazust no aprites, tāpēc ir pēdējais laiks viņas apzināt un aprakstīt, atzīmēt kartē.
Vidzemes piekrastē pagaidām nav izdevies konstatēt citus senā ceļa apzinātājus, kā vienīgi Salacgrīvas biedrību Zviedru ceļš, kuras piemērs tad arī mūs iedvesmoja uz ceļa atklāšanas aktivitātēm. Paldies viņiem par to!

Gints Skutāns, 29196952, skutans@inbox.lv, Vidzemes tūrisma gids un novadpētnieks.