Salacgrīvas seniori Lietuvā
21.08.2019 06:11
Jūlijs Salacgrīvas pensionāru padomes priekšsēdētājai Aijai Kirhenšteinai, sadarbībā ar gadu gaitā senioriem uzticamo gidi Antru Ābeli, ir ekskursijas maršruta plānošanas laiks. Pēdējā desmitgadē Latvijas novadus mūsu senjori ir jau iepazinuši. Šovasar pavīdēja doma palūkoties, kā dzīvo kaimiņi lietuvieši, netālu pāri robežai pilsētās: Birži, Rokiški un Anīkšči. Kad maršruts zināms, seko senioru iepazīstināšana ar maršrutu un pārliecināšanas darbs, ka ikviens cilvēks, kurš pāris dienās redzējis dažādus dabas un vēsturiskus objektus, atgriežoties savās mājās, dienas vadīs dzīvespriecīgāks.
14. un 15. augustā ekskursanti devās ceļā. Pirmā pietura Latvijā, Skaistkalnē (agrāk Šēnberga), kur iepazinām Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcu, kura ir otra populārākā Dievmātes svētceļojuma apmeklējuma vieta tūlīt pēc Aglonas. Gide pastāstīja, ka katru gadu augusta pirmajā svētdienā Skaistkalnes Dievmātes svētnīcā īpaši lūdzas par laulātajiem pāriem un visām Latvijas ģimenēm. Mūs pārsteidza garās ozollapu vītnes līdz pat griestiem, ar kurām katru gadu šajā dienā pušķo baznīcu.
Kas ir karsta kritenes, to uzzinājām Biržos. Karsta kritenes ir zemes virsējo slāņu piltuvveida iegruvumi. Tie veidojas vietās, kur, pazemes ūdeņiem izskalojot iežus, rodas tukšumi. Daudzi no mums tādus vēl nebija redzējuši. Biržos pazīstamākā un lielākā karsta kritene ir „Govs ala” („Karvės ola”). Speleologi uzskata, ka tai ir apmēram 200 gadi. Kritenes diametrs ir 10—12 metri, dziļums aptuveni 12,6 m. Bedres dibenā ir vaļējs caurums. Izskatījās diezgan baisi.
Pilnīgs pretstats iepriekš redzētājam, bija Biržu reģionālā parka teritorijā pie Kirkilu karsta ezeriņiem, kur slejas 2015. gadā uzceltais visai neparastais novērošanas tornis. Tā forma atgādina kanoe laivu, kurai viens gals iedūries smiltīs. Celtnes augstums ir gandrīz 32 metri, bet metāla konstrukcijas vien sver aptuveni 36 tonnas. Iespaidīga celtne, un katrs ekskursants pēc savām izjutām novērtēja, cik augstu būs spēka uzkāpt skatu tornī.
Senioriem bija iespēja ielūkoties arī Biržu vēsturē. Kunigaitis Kristups Radvila (1547—1603) savu Biržu zemju un Lietuvas ziemeļu robežas aizsardzībai Biržos uzcēla modernu, tam laikam Lietuvā lielāko un spēcīgāko itāliešu tipa bastionu cietoksni, kuru apjož seno mūru vaļņi un grāvis. Redzējām, kā Biržu pils saglabā senas liecības par to, kas gadu simteņos bija jāpārcieš lietuviešiem, lai saglabātu savu pilsētu Biržus. Pēc vēstures stundas pilī īsts pārsteigums mūs sagaidīja pils pagrabā, kur muzicēja folkloras kopa, mācījāmies lietuviešu tautasdziesmas, degustējām alu. Birži ir Lietuvas alus darītāju galvaspilsēta, kur brūvēšanas tradīcijas jau daudzus gadsimtus senas.
Brīnišķīga pievakares pastaiga bija gājiens pār Širvenas ezeru – garāko koka tiltu Lietuvā, kura garums ir 525 metri, bet platums 2,45 metri.
15.augusta rīts Rokišķos Svēta Mateja baznīcā mums sasaucās ar svētceļinieku izjūtām Aglonā. Lietuvā uz svētā Mateja baznīcu plūda ļaudis, jo viņiem šī diena valstī ir brīvdiena. Arī mēs tur bijām, lai klusumā domās pieskartos Dievam.
Rokišķu Muižas komplekss, tai skaitā, grāfu Tīzenhauzenu pils, celta 1801.gadā klasicisma stilā. 19.gs. muiža bija ievērojams kultūras centrs, kur grāfu ģimene bija savākusi daudzus izcilus mākslas darbus. Gides vadībā izstaigājām visas telpas, bet lielajai, greznajai rožu dobei koptajā zālājā gids bija vien paša sirds. Rokišķi ir slaveni ar saviem sieriem, viņu siera ražotne ir lielākā Baltijā. 70% produkcijas tiek eksportētas. Piena siera ražošanai pašā Lietuva vairs nepietiek, tiek iepirkts arī no Latvijas un Igaunijas. Priecājāmies, ka varējām piedalīties siera degustācijā, kurā mums piedāvāja 4 veidu sierus - mozarella, parmezānas, biezpiena un Rokišķu. Mozarellu degustējam ar tomātiņiem, parmezānu ar sarkanvīnu.
Ar simtgadu šaursliežu dzelzceļa vēsturi izsmeļoši iepazināmies, iegriežoties Anīkšču dzelzceļa stacijā izveidotajā šaursliežu dzelzceļa muzejā. Šeit pārliecinājāmies, cik liela nozīme ir atraktīvam gidam, kas nopietnu stāstāmo pārmij ar joku un vēl paspēj uzdziedāt.
Antra un Aija bija parūpējušās, lai ekskursijas izskaņa būtu pacilājoša vārda visplašākajā nozīmē, jo mēs ejam pa ,,Koka galotņu taku”. Pastaigu ceļš sākas pie Puntukas akmens. Pa lēzenu nogāzi nonākam 21 metru augstumā, kur sākas ,,Koka galotņu taka” - 300 metrus garš ceļš virs meža starp priežu un bērzu galotnēm, kas ļauj baudīt skaistu skatu un izjust meža un dabas sniegto mieru.
Divas dienas, piepildītas ar pārsteigumiem, pavadītas draudzīgā senioru pulkā. Paldies organizatoriem un uzticamajam šoferim Ventim.
Senioru vārdā Ligita Jirgensone
