Barikāžu dienas
19.01.2021 12:09
Ir pagājuši tieši 30 gadi kopš 1991.gada janvāra Barikāžu dienām, kad aptuveni 500 000 Latvijas iedzīvotāju no visas Latvijas devās Rīgas ielās, lai neļautu neatkarības pretiniekiem gāzt 1990.gada 4.maijā ievēlēto Latvijas Republikas likumīgo varu un aizstāvētu uzsākto neatkarības atgūšanas procesu. Tiem, kuri šajās divās nedēļās savām acīm skatīja vēsturiskos notikumus ceļā uz Latvijas brīvību, paši stāvēja uz barikādēm un, būdami gatavi atdot savu dzīvību, bez ieročiem apsargāja Augstāko padomi, Ministru padomi, Latvijas radio un televīziju, Telefonu un telegrāfa centrāli, uz visu mūžu palicis prātā toreiz piedzīvotais un pārdzīvotais.
Nedaudz atskatīsimies uz to dienu notikumiem, kas noveda pie barikādēm no 13.līdz 27.janvārim. Jau 1.janvārī pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas rīkojuma Rīgas speciālo uzdevumu milicijas vienība OMON ieņēma Preses namu, lai vairs nepieļautu Latvijas neatkarību atbalstošo izdevumu drukāšanu. 4. janvārī Rīgā ieradās PSRS Iekšlietu ministrijas speciālistu grupa ģenerālleitnanta V. Solodkova vadībā, lai pārtrauktu pretpadomju aktivitātes Latvijā. 7.janvārī PSRS Aizsardzības ministrs D. Jazovs izdeva pavēli nosūtīt uz Baltiju desanta karaspēka vienības. 8.janvārī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu Par PSRS bruņoto spēku vienību nelikumīgu ievešanu Latvijā. 10.janvārī notika nesankcionēts Interfrontes mītiņš, kas prasīja Ivara Godmaņa valdības atkāpšanos, bet pēc mītiņa notika mēģinājums ielauzties Ministru padomes ēkā. 12.janvārī Latvijas Tautas fronte izsludināja Vislatvijas manifestāciju nākamajā dienā, bet 12.janvāra naktī padomju militārās vienības uzbruka televīzijas tornim Viļņā, un tika nogalināti 14 un ievainoti 110 civiliedzīvotāji. Pulksten 4.45 no rīta Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns uzstājās Latvijas radio, lai aicinātu pilsētas iedzīvotājus iziet Rīgas ielās un aizsargāt stratēģiski svarīgās iestādes. Krievijas KPFSR Augstākās padomes prezidijs Borisa Jeļcina vadībā aicināja PSRS valdību izvest karaspēka papilddaļas no Baltijas valstīm. Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis Maskavā tikās ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, un tas apsolīja Rīgā nelietot bruņotu spēku.
Šīs dienas Salacgrīvā īsi pirms barikādēm sakrita ar brīdi, kad mazajā Ziemeļvidzemes piejūras pilsētiņā ar humānās palīdzības kravu pirmo reizi ieradās Handevitas pašvaldības pārstāvji no Šlēsvigas – Holšteinas apgabala Vācijā. Vācu draugu atmiņas par šo notikumu un apstākļiem, kādos tas risinājās, uzskatāmi ilustrē toreizējo politisko situāciju un emocionālo spriedzi visā Latvijā. 1.janvārī, dienā, kad Preses namu ieņēma OMON vienība, 8 brīvprātīgie ar kravas auto un 800 humānās palīdzības paciņām sāka savu ceļu sniegputenī caur Dāniju, Stokholmu un Tallinu, lai 3.janvārī pie Iklas tiktos ar mūsu deputātiem, kas sagaidīt ciemiņus bija atbraukuši ar automašīnu Volga. Brauciena galvenais organizētājs mācītājs Hanss Jurgens Fridrihsens kādā intervijā atceras: Skatieni bija abpusēji skeptiski: viņi nezināja, ko mēs gribam, un mēs nesapratām, ko sagaidīsim no jūsu puses. Salacgrīvā vienas “Brīvā viļņa” noliktavas teritorijā viss tika izkrāmēts. Kāds no mūsējiem pat teica: - Te ož pēc kara! – jo Latvijā tobrīd bija ļoti saspringta situācija. 4.janvārī, kad Rīgā ieradās PSRS iekšlietu ministrijas speciālisti V.Solodkova vadībā, Salacgrīvā jau tika parakstīts nodomu protokols par turpmāko sadarbību ar Handevitas pašvaldību.
Vācijas presē par šo pirmo braucienu uz Salacgrīvu rakstīja: Jābūt ļoti saprotošiem, lai palīdzību sniegtu zemei, kura cietusi no okupācijas, deportācijas un kara laika režīmiem. Latvijā, tāpat kā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, pastāv pilsoņu kara iespējamība. Cilvēki ir gatavi cīnīties par savu brīvību. Salacgrīvā… jaušama eksplozīva politiskā situācija, demonstratīvi izkārti nacionālie karogi, ļaudis pie atlokiem piesprauduši nacionālo simboliku…. Atmiņas var būt jau pabalējušas par patriotisko noskaņojumu un sarežģīto situāciju, kādā dzīvojām, bet drukātais vārds par to atkal atgādina.
13.janvārī Vislatvijas protesta manifestācijā Daugavmalā pulcējās vairāk kā 600 000 iedzīvotāju no visas Latvijas, arī no Salacgrīvas, lai izteiktu atbalstu lietuviešiem un paustu gatavību turpināt iesākto nevardarbīgās pretošanās ceļu. Pēc tam Vecrīgas ieliņās sāka veidot barikādes. No laukiem un mazpilsētām Rīgā ieradās automašīnas ar baļķiem, betona bluķiem, šķembām un citiem celtniecības materiāliem. Arī Salacgrīvas darbuzņēmumi, atgriezušies no Vislatvijas manifestācijas, tūlīt ķērās pie iedzīvotāju un transporta organizēšanas. Atceras Latvijas Tautas frontes Salacas nodaļas biedrs, skolotājs Juris Erdmanis: Edmunds Birkenbergs nokārtoja autobusu Brīvajā vilnī, es ar padomju saimniecības Salacgrīva priekšsēdētāju Diuru sarunāju otru autobusu, no Kuivižiem bija vēl viens Brīvā viļņa autobuss. Ar trīs autobusiem visi reizē braucām. Daļa palika pie Ministru padomes, bet daļa kopā ar Veltu Šēnbergu devās uz Doma laukumu un Saeimas (Augstākās Padomes I.Z.) tuvumā. Kad diennakti nodežūrējām, autobuss atbrauca pakaļ un atveda jaunus cilvēkus. Un tā šī nevardarbīgā pretošanās, šis pārmaiņu laiks turpinājās… Salacgrīvieši nebija gulētāji. Aktīvi darbojās….
Barikāžu dalībnieku stāstījumus varat lasīt un video stāstus redzēt Salacgrīvas novada kultūras centra un Salacgrīva novada facebook kontos.
Ieva Zilvere Salacgrīvas novada muzeja vadītāja
