28. marts, 2024, Ceturtdiena

Ginta, Gunda, Gunta

skatīties video
Jaunākais video no youtube.com

80. gadu kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijas Latvijā

13.06.2021 13:41

80. gadu kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijas Latvijā

Tā bija vairāk nekā 15 400 Padomju savienības okupētās Latvijas civiliedzīvotāju aizturēšana naktī no 13. uz 14. jūniju un to izvešana uz NKVD koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu attālos PSRS apvidos. Aizturēšanas, aresti un slepkavības turpinājās līdz pat vācu armijas ienākšanai. Kopumā 1941. gadā deportēja 0,78% no visiem Latvijas iedzīvotājiem (81,27% no deportētajiem pēc tautības bija latvieši, bet 11,7% — ebreji).

Masu deportācija tika īstenota, pamatojoties uz VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maija lēmumu Nr.1299-526ss; PSRS NKVD-NKGB 1941. gada 14. jūnijā apstiprināto plānu un norādi, ka “izsūtīšana veikta pēc biedra Berijas 1941. gada 14/IV rīkojuma”.

Deportētie pēc apsūdzības iedalāmi 2 daļās: arestētie, kas izvesti izmeklēšanai un tiesāšanai "labošanas darbu kolonijās" un "sociāli bīstamie elementi un to ģimeņu locekļi", kurus izsūtīja uz mūža nometinājumu attālos PSRS apvidos.

Izsūtīšana notika galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm” — arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru” darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī bijušos Latvijas Republikas turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu. Praktiski visos gadījumos iedzīvotāji tika aizturēti un pēc tam izsūtīti administratīvā kārtā pēc iepriekš sagatavotiem sarakstiem.

Deportējamās ģimenes tika nosūtītas uz dzelzceļa stacijām, kur ģimenes galvas (vīrieši) tika šķirti no ģimenēm un nosūtīti uz nometnēm. Arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta t.s. "pārmācības darbu nometnēs" (Vjatlagā, Usoļlagā u.c.), kur pret viņiem uzsāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus. PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem. Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz noziegumiem, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā (tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas neatkarības laikā un t.s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā).

Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem. Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 1941. gada 14. jūnijā arestēto Latvijas Republikas pilsoņu un iedzīvotāju.

Pēc soda termiņa beigām dzīvus palikušos koncentrācijas nometnēs ieslodzītos neatbrīvoja, bet gan nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem. Deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahstānas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos un padomju saimniecībās.
Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu. Deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā. Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.

Tāds īsumā ir kopsavilkums par 1941.gada 14.jūnija
notikumiem Latvijā, bet katru ģimeni tas skāra vēl personīgāk un vēl emocionālāk.
No Salacgrīvas novada tagadējās teritorijas tika izsūtīti 53 cilvēki- salauztas, sakropļotas un zudušas dzīves.
Ainaži. Miķelsonu ģimene 3 cilvēki no Dzirņiem
Meieru ģimene, 7 cilvēki no Meieriem
Rungaiņa ģimene, 2 cilvēki no Parka ielas 14
Aptaka Marta no Parka ielas 14
Ainažu pagasts. Pokidovu ģimene, 3 cilvēki no Tīrmežiem
Feldmaņu ģimene, 6 cilvēki no Punčiem
Duntes pagasts. Nicmaņu ģimene, 2 cilvēki no Seķiem
Salacas pagasts. Pernu ģimene, 5 cilvēki no Dunduriem
Dalīšu ģimene, 7 cilvēki no Teratiem
Dārziņu ģimene, 3 cilvēki no Braslām
Švēdes ģimene, 4 cilvēki no Šķūņmežiem
Gubats Oļģerts no Priežkalniem
Vitrupes pagasts. Siliņu ģimene, 4 cilvēki no Āboltiņiem

Un tad vēl arī Salacgrīva. No mūsu pilsētas izsūtīti 3 cilvēki- pilsētas galva, aptiekārs Jānis Liepiņš ar kundzi Mildu Liepiņu un Mārtiņš Pikše.
Par ko tad deportēja, vēlāk arestēja Jāni Liepiņu?
Jānis Liepiņš dzimis 1876.gada 6.oktobrī Turaidas Namšķenos, mācījies Nikolaja ģimnāzijā Rīgā un no 1903. līdz 1906. gadam studējis Tērbatas universitātes Farmācijas institūtā, ko absolvēja iegūstot provizora grādu. Bijis trešās vecākās latviešu studentu korporācijas Lettgallia biedrs.
1906.gadā, tikko absolvējis Tērbatas universitāti, Liepiņš ieradās Salacgrīvā un uzsāka darbu toreiz vienīgajā Salacgrīvas aptiekā Rīgas ielā 6. Aptiekā, kas atvērta 1880.gadā, darbojas arī šodien un ko aizvien dēvē par Veco aptieku. Pēc pāris gadiem jaunais provizors, kā tolaik parasti sauca farmaceitus, aptieku Rīgas ielā līdz ar visu namu iegādājās savā īpašumā, jo bija Salacgrīvu noskatījis par savu turpmāko dzīves vietu.
Aptiekas telpas bija turpat, kur tagad, ēkas labajā spārnā, bet dzīvoklis atradās aptiekai pretējās durvīs.
Arī ar savu nākamo sievu Mildu Jānis iepazinās Salacgrīvā. Rīdziniece Milda Šillinga dzimusi 1897.g. (vēlāk Šiliņa) bija beigusi Rīgā skolu, kur sarunāties drīkstēja tikai vācu un krievu valodās, un bija tam laikam labi izglītota jauna sieviete. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni viņa nonāca Pēterburgā, tomēr pēc kara atgriezās Rīgā un pelnīja iztiku, spēlējot klavieres kinoteātrī Splendid Palace. Padzirdējusi, ka bagāta kuģu kapteiņa ģimene (nav zināms – kāda) meklē bērnu aukli Salacgrīvā, jaunā sieviete devās laimi meklēt uz mazo piejūras miestu un šeit Milda Šillinga kļuva par Mildu Liepiņu, atdodot savu roku un sirdi Jānim, kas bija 21 gadu vecāks par viņu. Ģimenē piedzima meita Irma un dēls Arnis.

Kad 1926.gada 18.decembra Salacgrīvas miesta domes sēdē tika nolemts uzklausīt Saeimas pašvaldību komisijas ierosinājumu pārdēvēt miestu par pilsētu, Jānis Liepiņš jau bija iesaistījies pašvaldības darbā un bija viens no miesta domes 12 locekļiem. Pēc gada, 1927.gada 23.decembra miesta valdes sēdē par miesta valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Jānis Liepiņš. No miesta par pilsētu Salacgrīva kļuva ar Saeimas 1928.gada 11.februāra likumu, bet Jānis Liepiņš – no miesta valdes priekšsēdētāja par pilsētas galvu. Jānis Liepiņš bija aktīvs sabiedriskais darbinieks arī citās jomās- Salacgrīvas saviesīgās biedrības (1909.- 1922.g.) un Brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizācijas (1920.-1929.g.) priekšnieks, savus vaļasbrīžus ziedojis arī skatuvei, darbojoties viertējā teātra trupā.
Pilsētas galvas pienākums Jānis Liepiņš pildīja 12 gadus - līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā, kad viņa namu līdz ar aptieku nacionalizēja un pašu no amata atstādināja.

Tas arī viss “noziegums”, kura dēļ viņš un kundze nokļuva 1941.gada 14.jūnija izsūtāmo sarakstā. Valmierā Mildu un Jāni izšķīra, un viņi viens otru nekad vairs nesatika. Ar PSRS Iekšlietu Tautas Komisariāta Sevišķās Apspriedes 1942.gada 27.janvāra lēmumu Jānis Liepiņš tika notiesāts pēc KPFSR KK 58-4, 58 –II pantiem ar augstāko soda mēru nošaušanu. Spriedums netika izpildīts, jo 1942.gada 2.februārī Jānis Liepiņš mira ieslodzījumā, Tomskas apgabala Parabeļas rajona cietumā. 1965.gada 9.aprīlī ar Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas lēmumu reabilitēts.

Milda nonāca nometinājumā kādā no kolhoziem tajā pašā Tomskas apgabala Parabeļas rajonā, no kurienes viņai izdevās aizbēgt uz Novosibirsku un iekārtoties mūzikas skolā par pasniedzēju. 1947.gadā atlaista mājās, bet 1950.gadā atkal izsūtīta. Atbrīvota 1957.gadā, kad arī atgriezusies Latvijā. Apglabāta Limbažu kapos.
Liepiņu bērni jau pieauguši dzīvoja atsevišķi- Arnis un Irma ar meitu Ilzi devās bēgļu gaitās 1944.gadā.
Mārtiņš Pikše bija trešais 14.jūnijā deportētais salacgrīvietis. Dzimis 1897.gadā, veikala, traktiera un kuģīša īpašnieks. Tāpat kā Liepiņš, aktīvi darbojies dažādās sabiedriskajās organizācijās un piedalījies Salacgrīvas sabiedriskajā dzīvē.
Neko daudz par Mārtiņu Pikši mēs nezinām, bet 2015.gadā izdotā grāmatā “Par ko?”, kur akopotas Vladislava Urtāna atmiņas par laiku izsūtījumā no1941.-1946.gadam, mēs varam atarst nodaļu “Kā nomira salacgrīvietis Pikše.” Autors apraksta ārkārtīgi grūtos apstākļus, kad kopā ar Pikši strādāja garas stundas smagos meža darbos. Mārtiņš bijis neliela auguma, padrukns, runājis klusi, aprautiem teikumiem, vēlāk uzaudzējis bārdu, un kaut viņam bija tikai 45 gadi, izskatījies daudz vecāks. Pikše visu darījis ar “galvu”, piemēram, vienmēr uztrinis cirvi pirms darba, kamēr citi strādājuši ar tādu, kāds iedots. Citi savu ēdiena devu parasti apēduši jau no rīta, bet Pikše pusdienlaikā uz mežinieku ugunskura savu zivs gabaliņu uzcepa.
1942.gada pavasarī autoru un kādus 14 izsūtītos, starp kuriem bijis arī Mārtiņš Pikše, pārvietoja uz pārsūtīšanas punktu Soļikamskā. Visa pārvietošana bija iešana kājām pa kūstošo sniegu un ūdeni, vietām līdz vēderam, no septiņiem rītā līdz sešiem vakarā. Daudzi savas mantas, nevarēdami panest, pa ceļam nometa. Viens otru stutēdami centās neatpalikt, jo kādu gājēju, kas vairs nav varējis paiet, apsargs turpat arī nošāvis… Autoram aiz muguras gājis arī salacgrīvietis ar nelielu zaļu mugursomu plecos, vairākkart atkārtojot “Ar mani ir beigas!” Urtāns apņēmis Pikši ar labo roku, palīdzēdams iet un mierinādams- “Gan izturēsim!”. Labi, ka neilgi pēc tam ieraudzījuši nometinājuma vietu un nokļuvuši galā. Tomēr Mārtiņš Pikše jau bija tik izvārdzis, ka otrā dienā mira. Zaļā mugursomiņa, kurā bija krūzīte, tīrs dvielis un dažas lupatas, palika pie Vladislava Urtāna. “Neļaunojies, draugs, ka neatdevu tavu zaļo mugursomiņu sargiem. To nēsājot, tevi atcerējos. Arī tā daļēji glāba manu dzīvību!” raksta grāmatas autors.
Pieminam un atceramies.
Salacgrīvas novada muzeja krājuma glabātāja Iveta Kalniņa

 

 
1.jpg
 1.Jānis Liepiņš. 1930.gadi
 
2.jpg
 2.Milda Liepiņa, dz. Šillinga. 1930.gadi

 

3 (1).jpg

 

3.jpg
   

 3. Mildas Liepiņas personīgais spiedogs, izmantots arī aptiekā. 1920., 30.gadi
 
4.jpg
 4.Aptieka Rīgas ielā 6, no kurienes izsūtīja Jāni Liepiņu un Mildu Liepiņu. 1930.gadi
 
5.jpg
 5.Jāņa un Mildas Liepiņu reabilitācijas apliecinājums.
 
6.jpg
 6.Mārtiņš Pikše. 1920.gadi
 
7.jpg
 7. Mārtiņa Pikšes traktiera pārbūve Bocmaņa laukumā. 1930.gadi
 
8.jpg
 8. Pie veikala Bocmaņa laukumā (kādreizējā Pērnavas ielā 1), no kurienes izsūtīja Mārtiņu Pikši. 1930.gadi
   

 

    123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031