22. maijs, 2019, Trešdiena

Emīlija, visi kalendārā neiekļautie vārdi

skatīties video
Jaunākais video no youtube.com

Salacgrīvas muzeja dārgumi

10.03.2015 08:26

25. marts, 1949.gada 25.marts… tas ir datums, kas mūsu tautas atmiņā ir atstājis neizdzēšamas pēdas. Salacgrīvas muzejs, kā visi muzeji krāj, saglabā un pēta t.s. materiālo jeb taustāmo kultūras mantojumu- priekšmetus, fotogrāfijas, mākslas darbus kā vēstures liecības.

Bet tikpat svarīga ir arī mūsu tautas garīgā atmiņa- viss, kas saistās ar tautas mākslu, kā arī atmiņu stāsti, amatu prasmes, to apraksti, atmiņu pieraksti, autobiogrāfijas, t.s. nemateriālais kultūras mantojums. Ar mums dalījušies savās atmiņās un pieredzē ļoti daudz mūsu puses cilvēku, kam esam parādā lielu pateicību par mums parādīto godu glabāt tālāk viņu piedzīvoto un pārdzīvoto un stāstīt par to nākamajām paaudzēm.

Vēstures fakts- 1949. gada marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem 1949. gada 25.—30. martā. Deportācijās, kuras tika slepeni sauktas par operāciju "Krasta banga", tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse 42 149 no viņiem bija no Latvijas. No Slacgrīvas izveda 43, no Svētciema pagasta 90, no Salacas pagasta 100, kopā 1949.gadā 233 cilvēkus, bet 1941.gadā 22.

Te fragmenti no Edītes Miksones, Alberta Priekuļa, Vandas Andruses, Jāņa Perna, Rasmas Strautiņas, Vilmas Renemanes un Skaidrītes Lipsbergas atmiņām:
“No rīta uzsalis, gaiss pavasarīgs. Tālumā dzirdēja suņu rejas, cilvēku kliedzienus. Ap plkst.5 no rīta pie mūsu “Veczemnieku” mājām, kas atrodas pie Primma ezera uzkalniņā, piebrauca smagā automašīna ar zaldātu kareivjiem, runāja tie krieviski”.

“Saņēma ciet “Līčurgās”. Todien Salacas upē gāja ledus. Skolotāja Timermane saraudātām acīm paziņoja, ka mācības nenotiks, ka viņa tikai izsniegs liecības.
Saimniecības veikala augšstāvā bija čeka. Tur mūs visus saveda. Apkārt mājai un pagalmam bija 2m augsta dēļu sēta”

“Tad no Salacgrīvas ar smagām mašīnām veda uz Valmieru vakarā. Tur ielādēja vagonos. Riktīgi lopu vagoni ar plauktiem… Apkārt staigāja cilvēki ar šautenēm un nelaida klāt piederīgos. Cilvēki meta zīmītes laukā.
Ar vilcienu nevaru līdz šim laikam braukt… Tā ratu klaboņa…
No sākuma mums ēst arī neko nedeva, ārā arī nekur nelaida. Tikai tad, kad bija pāri Urāliem, tad sāka mums kaut ko dot ēst un laida laukā.”

“Vilciens gāja līču loču. Brīžam ešelons sagāja pilnīgi gredzenā. tad bija izdevība saskaitīt vagonus. 56 vagoni. Mūsu vagonā bija 14 ģimenes, 51 dvēsele….Divas nedēļas braucām.”

“Nonācām Seispavas sādžā Parabelas upes krastā.….No velēnām taisītās barakās dzīvojām. Krāsns iekšā bija. Vasarās greiza velēnas, taisīja barakas. …Sievietes sūtīja ogās.”

“Malkas vietā kurinājām govs mēslus. Tos krāmēja slapjus. Kad tie sasala, tad skaldīja briketēs.”

“Ziema bija ļoti auksta- 50 un pat 70 grādu. Vistiņas mums bija mājās zem galda. Kad piedzima telīte, tā atradās istabā vienā kaktā, jo viņai bija ļoti auksti.”

“Kam bija bērni, par 2000 rubļu caur banku bija jāpērk govs. 4 reizes gadā bankai bija termiņš. …4 gadus maksājām. Reizēm nebija, ko maksāt. Tad banka gribēja govi atņemt…”

“Kolhoza govis un zirgus dzina dzert uz garu, upē izsistu āliņģi. Krievi brīnījās, ka latvieši gotiņai nesa dzert uz kūti”.

“1953.gadā Ūsainis (Staļins) nolika karoti. Tēvs gāja bojā 1954.gadā. Viņam pietrūka līdz amnestijai kāds mēnesis.”

“Sibīrijas gaitas neviens nevar izprast. Vienīgi tas, kas tur bijis un visu redzējis ar savām acīm. Un visu pats piedzīvojis”

IMG_89.JPG

Velteņi- apavi, kurus nēsāja Sibīrijā, finiera koferi, ar kuriem atgriezās no Sibīrijas.
Salacgrīvas muzeja krājuma glabātāja Iveta Kalniņa