10. decembris, 2019, Otrdiena

Judīte, Guna

skatīties video
Jaunākais video no youtube.com

140 gadi Salacgrīvas pilsētas galvam Jānim Liepiņam

02.11.2016 09:16

6.oktobrī apritēja 140 gadi, kopš dzimis Salacgrīvas pilsētas pirmais vadītājs, pilsētas galva Jānis Liepiņš (1876. -1942.), kurš 1906.gadā 30 gadu vecumā kā profesionāls farmaceits, tikko absolvējis Tērbatas universitāti, ieradās Salacgrīvā un uzsāka darbu toreiz vienīgajā Salacgrīvas aptiekā Rīgas ielā 6. Aptiekā, kas darbojas arī šodien un ko oficiāli sauc par BENU, bet salacgrīvieši par Veco aptieku.

Pēc sešiem šeit pavadītajiem gadiem jaunais provizors, kā tolaik parasti sauca farmaceitus, aptieku Rīgas ielā līdz ar visu namu iegādājās savā īpašumā, jo bija Salacgrīvu noskatījis par savu turpmāko dzīves vietu. Salacgrīvā, kas tolaik vēl bija tik mazs miestiņš, ka nebija pat vēl ieguvis likumīgas miesta tiesības, pagāja Tērbatas universitātes absolventa profesionālais darba mūžs. Salacgrīva kļuva arī par vietu, kurai viņš, kā cilvēks ar lieliskām organizatora spējām un labu reputāciju, ļaudīs cienīts un godāts, veltīja savu laiku un spēkus, lai piedalītos miesta darbā un pēc tam - lai vadītu pilsētas darbu no pirmās tās dibināšanas dienas 1928.gada 11.februārī līdz pat 1940.gada padomju okupācijai.

Sākums personībai rodams ģimenē, mājās un apkārtnē, kurā tā aug. Vairs nav to cilvēku, kas Jāni Liepiņu Salacgrīvā pazina. Ir tikai īsi atmiņu fragmenti, ko intervijās Salacgrīvas muzeja darbiniekiem izdevies fiksēt, aptaujājot salacgrīviešus 1990.gadu beigās, 2000.gadu sākumā. Meklējot precīzas ziņas par Jāņa Liepiņa izcelsmi, atklājās, ka Jānis Liepiņš dzimis 1876.gada 6.oktobrī Turaidā, Namšķenu mājās1. Ar Turaidas muzejrezervāta palīdzību izdevies noskaidrot, ka šis mājvārds vēstures dokumentos parādījies jau Turaidas pilsnovada Inciema jeb Immkull vakā2 16.gs.beigās, bet Jāņa tēvs Miķelis (ap 1846.-1930.) un māte Līze par Namšķenu saimniekiem kļuvuši 1860.gados. Jānis bija dzimis un audzis senā un skaistā Latvijas lauku sētā, kuras apbūvi ar dzīvojamo ēku, stalli, vāgūzi, riju, klēti, kūti, pirti u.c. saimniecības ēkām var uzskatīt par spilgtu piemēru Latvijas lauku sētu izvietojumam brīvā plānojumā, jo to veidotājs ir bijusi pati daba, reljefs un cēlāju prasme harmoniski veidot vidi.3 Zināms arī, ka Miķeļa un Līzes ģimenē auguši vēl divi dēli – Pēteris un Rihards. Tēvs Miķelis 1880.gados bijis Turaidas pilspagasta vecākais. Kad 1920.gadā Latvijā sākās agrārā reforma, Namšķenu zemes kopplatība bija 128 ha. Pēc jaunajiem likumiem tik lielu vecsaimniecību vienam saimniekam neatstāja. To sadalīja līdzīgās daļās starp diviem dēliem – Pēteri, kurš 1935.gadā gāja tēva pēdās un kļuva par pagasta vecāko, bet saimniekoja Jaunnamšķenos, un Rihardu, kurš palika uz dzīvi Namšķenos.

Jānis beidza Nikolaja ģimnāziju Rīgā un no 1903. līdz 1906. gadam studēja Tērbatas universitātes Farmācijas institūtā, ko absolvēja, iegūstot provizora grādu. Par studenta gaitām Tērbatā zināms, ka Liepiņš iestājies trešā vecākajā latviešu studentu korporācijā Lettgallia, ko 1899.gadā bija nodibinājuši deviņi Farmācijas institūta latviešu studenti. Kā liecina Jāna Liepiņa patstāvīgās darba gaitas pēc atgriešanās Latvijā, korporācijas karoga krāsu nozīme, kas izteikta karoga dziesmā

zaļš – visas šaubas veic,

melns – nopietnībā darbs lai rit,

balts – krūtīs tīra sirds lai sit

izteica arī topošās Salacgrīvas pirmās personas attieksmi pret dzīvi.

Atzīmējot Jāņa Liepiņa 25 darba gadus Salacgrīvas miesta un pilsētas pašvaldībā, 1933.gada 24.augusta laikrakstā Latvis autors ar pseidonīmu Salacietis rakstīja: Nolaisto aptieku Liepiņš drīz vien nostāda priekšzīmīgā augstumā, tādā kārtā iegūdams vietējās sabiedrības uzticību. Ārsta tolaik uz vietas nebija, un, sniegdams pirmo palīdzību, viņš nereti uzņēmies arī ārsta pienākumus.

Aptiekas telpas bija turpat, kur tagad, ēkas labajā spārnā. Liepiņu dzīvoklis atradās aptiekai pretējās durvīs, kur padomju gados bija iekārtota ambulance, bet augšstāvā – palīgtelpas, kas tika izmantotas saimnieciskos nolūkos, piemēram, ārstniecisko augu žāvēšanai un sagatavošanai aptiekas vajadzībām.

Arī ar savu nākamo sievu Mildu Jānis iepazinās Salacgrīvā. Milda Šillinga bija Rīgā beigusi skolu, kur sarunāties drīkstēja tikai vācu un krievu valodās, un bija tam laikam labi izglītota. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni viņa nonāca Pēterburgā, tomēr pēc kara atgriezās Rīgā un pelnīja iztiku, spēlējot klavieres( ko arī labi pieprata) kinoteātrī Splendid Palace. Padzirdējusi, ka bagāta kuģu kapteiņa ģimene (nav zināms – kāda)meklē guvernanti Salacgrīvā, jaunā sieviete devās laimi meklēt uz mazo piejūras miestu. Kad saimnieki nolēma pārcelties uz dzīvi Pēterburgā, Milda otrreiz atgriezties tur nevēlējās. Milda Šillinga kļuva par Mildu Liepiņu, atdodot savu roku un sirdi Jānim, kas bija 21 gadu vecāks par viņu, tomēr izskatīgs un iznesīgs cilvēks. Ģimenē piedzima meita Irma un dēls Arnis.

Kad 1926.gada 18.decembra Salacgrīvas miesta domes sēdē tika nolemts uzklausīt Saeimas pašvaldību komisijas ierosinājumu pārdēvēt miestu par pilsētu, Jānis Liepiņš jau bija iesaistījies pašvaldības darbā un bija viens no miesta domes 12 locekļiem. Pēc gada, 1927.gada 23.decembra miesta domes sēdē dienas kārtības pirmais punkts bija valdes priekšsēdētāja vēlēšanas, kurās atklāti par kandidātu valdes priekšsēdētāja amatam izvirzīja Jāni Liepiņu. Aizklāti balsojot ar 9 balsīm pret 2, vienam atturoties, par miesta valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Jānis Liepiņš, budžeta projektā paredzot atalgojumu Ls 50 mēnesī. No miesta par pilsētu Salacgrīva kļuva 2 mēnešus vēlāk, ar Saeimas 1928.gada 11.februāra likumu, bet Jānis Liepiņš – no miesta valdes priekšsēdētāja par pilsētas galvu4.

Citējot Salacieti,…jaunās pilsētas pašvaldības izveidošanas darbam viņš nododas ar respektējamu lietpratību un uzcītību, nostādīdams pilsētas saimniecisko dzīvi uz veselīgiem pamatiem.

Pilsētu pašvaldībās augstākā lēmējvara bija pilsētas dome, kas no sava vidus ievēlēja domes priekšsēdētāju, kā arī pilsētas galvu, viņa biedrus un valdes locekļus. Pilsētas valdi veidoja pilsētas galva ar biedriem un valdes locekļi. Kā pilsētas pašvaldību izpildu orgāns valde pārzināja saimniecības un pārvaldes lietas. Pilsētas galvam tika uzticēta valdes un tai pakļauto iestāžu darbības vispārēja pārraudzība. Viņš sasauca un vadīja valdes sēdes, un, kāda jautājuma izlemšanā balsīm vienlīdzīgi sadaloties, izšķirošā skaitījās pilsētas galvas balss.

Ilgus gadus Jānis Liepiņš bija Salacgrīvas saviesīgās biedrības(1909.g.1.februāris – 1922.g. 12.marts) un Brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizācijas (1920.g.25.jūlijs – 1929.g.29.marts) priekšnieks. Salacietis rakstīja, ka viņš …savus vaļasbrīžus ziedojis arī skatuvei, īpaši savas darbības agrākajā posmā, ar panākumiem uzstādamies Blaumaņa, Alunāna, Niedras u.c. lugās.

Pilsētas galvas pienākumus Jānis Liepiņš pilda 12 gadus - līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā, kad viņa namu līdz ar aptieku nacionalizēja un pašu no amata atstādināja. 1941.gada 14.jūnija izsūtāmo sarakstā Salacgrīvā bija trīs mazpilsētiņā labi pazīstamas personas - uzņēmējs Mārtiņš Pikše un pilsētas galva Jānis Liepiņš ar kundzi Mildu. Valmierā Mildu un Jāni izšķīra, un viņi viens otru nekad vairs nesatika. Ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās Apspriedes 1942.gada 27.janvāra lēmumu Jānis Liepiņš tika notiesāts pēc KPFSR KK 58-4, 58 –II un 58-10 pantiem ar augstāko soda mēru nošaušanu. Nāves sods Salacgrīvas vadītājam tika piespriests par to, ka viņš esot spiegojis pret Krieviju, t.i., realizējis naidīgas darbības pret Padomju Savienību, par ko pienākas augstākais sociālās aizsardzības līdzeklis - nošaušana 5. Spriedums netika izpildīts, jo 1942.gada 2.februārī Jānis Liepiņš mira ieslodzījumā, Molotovas apgabala Usoļlagā.65 gadu vecais vīrs, visticamāk, nebija izturējis kādā nopratināšanā, pareizāk būtu teikt – spīdzināšanā, kas parasti notika naktīs. 1965.gada 9.aprīlī ar Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas lēmumu Jānis Liepiņš tika reabilitēts.

Milda nonāca nometinājumā kādā no kolhoziem Tomskas apgabala Parabeļas rajonā, no kurienes viņai izdevās aizbraukt uz Novosibirsku un iekārtoties mūzikas skolā par pasniedzēju. 1947.gadā atlaista mājās, bet 1950.gadā atkal saņemta ciet un aizsūtīta atpakaļ uz Novosibirsku. Dokumentos parādās ieraksts par bēgšanu uz Latviju. Taču tas bija tikai vēl viens Staļina politikas viltīgais gājiens. Milda Liepiņa atbrīvota 1957.gadā, kad arī atgriezusies Latvijā pavisam. Apglabāta Limbažu kapos.

Liepiņu bērni Arnis un Irma ar meitu Ilzi devās bēgļu gaitās 1944.gadā. Meita Irma bija apprecējusies, tādēļ nebija iekļauta izvedamo sarakstā. Mācījusies par farmaceiti, viņa vācu okupācijas gados turpināja vadīt aptieku. Tomēr Irmai ar meitu Ilzi nācās bēgt uz Vāciju 1944.gadā, jo vīrs dienēja vācu armijā. 1988.gadā Irma apmeklējusi Latviju, tomēr atgriezusies Amerikā, kur 1990.gadu sākumā gājusi bojā autokatastrofā. Arnis, ilgus gadus nodzīvojis Austrālijā, pēc tam Indonēzijā, Salacgrīvā bija iegriezies 1992.gadā. Par viņa turpmāko likteni nekas nav zināms. Tāpat kā par Jāņa Liepiņa brāļu Pētera un Riharda ģimenēm, kas 1944.gadā devās bēgļu gaitās. Namšķenu pēcteči zemes īpašumu gan ir atguvuši, tomēr paši šeit nav atgriezušies un pati mājvieta vairs nav apdzīvota.

Toties dzīve turpinās Salacgrīvā Rīgas ielā 6, kur kādreizējā Jāņa Liepiņa aptieka, kas atvērta jau 1880.gadā, darbojas arī šodien. Par namu rūpējas Irmas Baumanes (dzim. Liepiņas) vīra brāļa meita Anita. Pateicoties viņai tas ir sakārtots un atjaunots, un ar savu sarkano ķieģeļu fasādi, kas raksturo Salacgrīvas 20.gadsimta sākuma apbūvi, ir viens no jaukākajiem namiem Rīgas ielā. Aptiekas darbinieki tur godā sava priekšteča Jāņa Liepiņa piemiņu, un katrs vērīgāks apmeklētājs, kas šeit ienāk, pamana provizora un pilsētas galvas fotoportretu, kas neuzkrītoši, bet vērīgi ar skatienu pavada ienācēju.

1 namskeni2.jpg

1.bilde - Skats uz Namšķenu mājām 1975.gadā. (Foto no Turaidas muzejrezervāta zinātniskā arhīva).

 

 

scan0015.jpg

2.bilde - Jānis Liepiņš. 1930.gadi.

 

 

SM F-1609.jpg

3.bilde - Pie jaundibinātās pilsētas valdes. Vidū ar platmali stāv Jānis Liepiņš. No viņa pa kreisi rakstvedis Kārlis Tamisārs un policijas priekšnieks Jēkabs Ruks. 1928.gads.

 

 

SM F-875.jpg

4.bilde - Salacgrīvas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības biedri ar karogu pie Saviesīgās biedrības nama. Pirmajā rindā zem karoga – Jānis Liepiņš kā šīs organizācijas priekšnieks. 9.decembrī 1925.gadā.

 

SM F-1610.jpg

 

5.bilde - Lāčplēša dienā,1939.gada 11.novembrī pie pilsētas valdes kopā ar Salacgrīvas uzņēmējiem un domes valdes locekļiem. Jānis Liepiņš 1.rindā vidū - ar pilsētas galvas amata zīmi.

 

 

SM F-2423.jpg

6.bilde - Jānis Liepiņš ar kundzi Mildu savas kalpones Vilmas Tomsones kāzās1930.gadu sākumā. Vienīgā saglabājusies fotogrāfija, kur Liepiņu pāris redzams kopā, un kas muzejā nonākusi, pateicoties kolekcionāram Jānim Lielkalnam.

 

 

1.Es viņu pazīstu. Biogrāfiskā vārdnīca. R., 1939.g.;

2.Reģistrs, kurā ierakstīts zemnieku saimniecības feodālās rentes saturs un apjoms.

3.Kalniņa Ērika. 200 gadi Turaidas Namšķenu vēsturē. Lauku Avīze 2000.gada 1.aprīlī.

4.Amata nosaukums.

5.Izvilkumi no KPFSR Kriminālkodeksa 58.panta.

 

 

Ieva Zilvere,

Salacgrīvas muzeja vadītāja

 

P.S. Paldies Vijai Stikānei, Turaidas muzejrezervāta direktora vietniecei zinātniskajā darbā, par palīdzību Namšķenu mājas likteņa izzināšanā.