1929. gada februārī vidusskolas skolotāji nofotografējušies uz ledus sanesumiem Salacgrīvas jūrmalā. Draudzīgajā kompānijā redzami divi kungi ir jaunais skolas direktors Artūrs Eglīte (pirmais no kreisās) un skolotājs Verners Eidemanis(vidū). Par dāmām vēsture klusē.

Kā katru gadu gaidām Plostnieku svētkus, šogad 24.maijā. Salacgrīvas muzeja krājumā ir diezgan daudz materiālu par agrāk tik populārajiem plostniekiem un viņu grūto arodu. Visvairāk, protams, ir fotogrāfiju, kurās fiksēti gan ikdienas darbi, gan atpūta, gan kādi īpaši notikumi. Kad sākās baļķu pludināšana pa Salacu, to neviens nepateiks, bet mums zināmais senākais materiāls ir 1908.gada 16.augusta laikraksta „Limbažu ziņas” vēsts: „Pašulaik nobeidzām šis vasaras koku pludināšanu pa Salacas upi. Pludināšanas darbi sākās 3.aprīlī š.g. Četru tekošo mēnešu laikā nopludināti: plostos sieti 1962 baļķi; vaļēji- 10000 baļķu; brusas un sliperi- 12000, lielākā daļa plostos; 1032 kubik asis pitprapku; ap 1980 asis malkas un 156 asis šindeļu malkas. Pludināšana sekla ūdeņa dēļ nosebojusies un kavēja savukārt arī zvejniekus; tagad zutiņu zvejniekiem nebūs vairs jābaidās, ka neielien nepatīkami slīkoņi (malka) murdā. Koku tirgoņiem ieteicams pavasarā steidzīgāk, t.i. lielākiem darba spēkiem pludināšanas darbus rīkot”.

26.aprīlis - šī gada Lielā talkas diena. Nav jau tā, ka padarīt kādus labus darbus savas pilsētas un tuvākās apkārtnes sakopšanā, būtu tikai pēdējo gadu aktivitātes. Mūsu muzeja krājuma bagātā fotokolekcija glabā liecības par to, kā talkas notikušas 1920. un 1930.gados, un rūpīgi papētot tās, viegli atšifrēt, kādus darbus organizējuši tā laika aktīvākie pilsētas iedzīvotāji un kas tad ir padarīts. Toreiz, kā redzams fotogrāfijās, talcinieki vairāk pievērsušies apkārtnes labiekārtošanai un tieši koku stādīšanai, jo turēt tīru savu sētu un apkārtni bija katra saimnieka goda lieta.

Ūtrupe. 1929.gada marta mēneša 19.dienā plkst. 10 no rīta pie Salacas pagasta nama atklātā vairāksolīšanā tiks pārdota Salacas pag. valdes piederoša kustama manta, sastāvoša no viena dzelzs naudas skapja, novērtēta par Ls 320.-, kas apķīlāta par no viņa iekasējamo slimo kases naudu Ls 320.-  apmērā.

Manta apskatāma ūtrupes dienā uz vietas.

Limbažos, 5.martā 1929.g. Nr. 164.

Valmieras apr. Priekšnieka Palīgs II. iecirknī M.Deigels

1918.g. 24.februāris ir Igaunijas Republikas neatkarības diena. Pagājušā gada nogalē, apmeklējot Pērnavas muzeju, uzzinājām interesantu faktu- Igaunijas Neatkarības deklarācija publiski tika nolasīta 1918.gada 23.februārī tieši Pērnavā. 24.februārī Tallinā sāka darboties jaunā valdība, un pēc gada- 1919.gadā tika nolemts, ka Neatkarības diena būs nevis 23., bet 24.februāris.

Strauji tuvojas Ziemassvētki un Jaunā gada sagaidīšanas laiks. Šajā sakarā gribas pievērst uzmanību dažiem muzeja dārgumiem, kas nav bijuši izstādīti un publicēti, bet ir interesanti un raksturīgi savam laikam. Tradicionāli uz svētkiem sākas ziedojumu vākšana, lai palīdzētu grūtībās nonākušajiem un sagādātu prieku svētkos bērniem visās ģimenēs- līdzīgi kā mūsdienās arī 1920.-30.gados. Par to liecina fotogrāfijas, kas glabājas muzeja krājumā, kur redzams, ka aktīvi šajos pasākumos piedalījušies tieši bērni- Sarkanā krusta pulciņa dalībnieki.

Salacgrīvas pamatskolas Sarkanā krusta pulciņš, saiņojot Ziemassvētku dāvanas. 

1. rindā 2. no kreisās puses Ilga Lasmane. 1930- to g. beigas. 

No 1922.gada līdz pat 1995.gadam vecajā koka namā Rīgas ielā 10 atradās miesta, vēlāk pilsētas valde. Šī nama sienas pieredzēja un pārdzīvoja visus laikmeta griežus un varas maiņas Salacgrīvā līdz pat 1995.gada Mārtiņdienai, kad Salacgrīvas pilsētas dome pārcēlās uz jauno mājvietu bijušā Salacgrīvas zivju konservu rūpnīcas bērnu dārza telpās Smilšu ielā 9. 

Rudenī, kā katru gadu, Salacgrīvas muzeja darbinieki dodas ekspedīcijās, vai vienkāršāk sakot, apciemo mūsu novada iedzīvotājus. Mūs interesē viss, kas saistās ar novada vēsturi- gan lielie pasaules notikumi, kas skāruši katru ģimeni, gan vienkāršās sadzīves lietas, gan arī dzimtu un cilvēku likteņi. Šogad arī bijām vairākās novada sētās. Liels paldies atsaucīgajiem cilvēkiem, kas dalījās ar mums savās atmiņās un stāstos, parādīja fotoalbūmus un ģimenes relikvijas. Un, protams, vislielākais prieks par jaunieguvumiem, kas bagātinās muzeja krājumu. 

Tuvojoties Dziesmu svētkiem, nolēmām muzejā izveidot izstādi, veltītu šim notikumam. Izstādes pamatā ir Jāņa Vismaņa darinātās rotas- apbrīnojami smalki un filigrāni darbi, darināti no metāla un dzintara. Izstādi papildina muzeja materiāli un daži tērpi no Salacgrīvas kultūras nama kolekcijas. Pārskatot muzeja krājumu, izcēlām dažus nozīmīgākus eksponātus par Dziesmusvētku tēmu, ko izmantosim izstādes iekārtošanai.

Salacgrīvas muzeja krājumā ir diezgan daudz materiālu par ievērojamo izglītības un sabiedrisko darbinieku salacgrīvieti Hermani Eidemani, kas dzimis 1885.g. 28.februārī Ērģemes draudzes skolā. Tautā H.Eidemani sauca par Veco kungu, un ne jau tādēļ, ka viņam bija daudz gadu, bet izrādot ārkārtīgi lielu cieņu un mīlestību. H.Eidemanis bija skolotājs, arī vidusskolas dibinātājs, pilsētas valdes loceklis, revīzijas komisijas priekšsēdētājs, Lielsalacas draudzes baznīcas priekšnieks, ērģelnieks, kora diriģents, dažādu biedrību aktīvs dalībnieks – Saviesīgās biedrības valdes loceklis, Krājaizdevu sabiedrības kasieris, darbojies ugunsdzēsēju organizācijā, Latvju nacionālās jaunatnes savienībā. Viņš bija aktīvs un neaizstājams 1920.-30.gadu Salacgrīvas izglītības un sabiedriskajā dzīvē.

Raimo Pullats, Risto Pullats, Aigars Urtāns, Apgāds „Zinātne”, Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka, Salacgrīvas muzejs. SPIRTA JŪRA. Kontrabanda Baltijas jūrā starp diviem kariem prezentācija un Igaunijas Jūrmalnieku muzeja veidotās izstādes SPIRTA KONTRABANDISTI atklāšana 2013. gada 1. martā plkst. 17.00, Salacgrīvas muzejā, Salacgrīvā, Sila ielā 2

2013.gada 22. janvārī plkst. 17.30 Salacgrīvas muzejā. 2012. gada rudenī apgādā „Mansards” iznāca somu dzejnieces Heli Lāksonenas (Heli Laaksonen) dzejas izlase „Kad gos smei”. Grāmatu sastādījis un, Vidzemes lībisko izloksni – runas veidu, ko lieto Igaunijas pierobežā ap Ainažiem un Salacgrīvu  izmantojot, atdzejojis Guntars Godiņš. Ilustrācijas grāmatai zīmējusi Aija Zariņa. 

Līdz pat 1984.gadam Salacgrīvā, Sila ielā 2 atradās Sveiciema, vēlāk – Salacgrīvas saviesīgās biedrības nams. Tas tika  uzcelts 1912.gadā uz apbūves gabala, kas  tolaik piederēja Sveiciema baronam Reinhardam fon Vegezakam, un barons, pats būdams aktīvs biedrības darbonis, zemi iznomāja biedrībai uz 99 gadiem ar nomas maksu 1200 rubļi gadā. Saskaņa ar līgumu   visas ēkas, ko biedrība  uz nomātā zemes gabala uzcēla,  tā drīkstēja arī nojaukt 80 gadu laikā, t.i. līdz 1982.gadam.

Ap 1900.gadu fotografētā Anšmitu dzīvojamā māja Rīgas ielā 10, kas toreiz daļēji bijusi apjumta ar dakstiņiem. Fotogrāfijā pie nama redzams pats  īpašnieks Rihards Anšmits un viņa 25 gadus jaunākā kundze Emma. Anšmitiem  Salacgrīvā piederēja koloniālpreču tirgotava. Anšmitu pāris 1917.gadā devies uz Pēterburgu, kur padomju vara naudas līdzekļus ģimenei konfiscējusi, un pats Rihards nokļuvis cietumā. Latvijā abi atgriezās, bet, būdams jau stipri gados un bez dzimtas turpinājuma, Rihards nav vēlējies atjaunot darbību Salacgrīvā. Viņu turpmākais mūžs ritējis Cēsu rajona Rozulā.

Karikatūrista Kristapa Auzenberga darbu izstāde Salacgrīvas muzejā tapa kā jau viss labais - negaidīti. - Vasaras sākumā no rīta braucu garām ar velosipēdu, domāju, vajadzētu parunāties ar muzeja darbiniekiem. Tā, vārds pa vārdam, un ir izstāde, - stāsta Kristaps. Gatavojoties pirmajai, kurā ir tikai viņa darbi, visvairāk satraukuši ikdienišķie sīkumi - vai paspēs savākt darbus, ierāmēt. Bet beigās mākslinieks secināja - liela brēka, maza vilna. - Atskaites punkts bija nepieciešams. Beidzot sakārtoju darbus, kuri mājās mētājās visur, - viņš spriež.

Salacgrīvas muzejā jau vairāk nekā gadu apskatei izlikti arheoloģiskie priekšmeti, kas atrasti pilsētā un tās apkārtnē. Sākotnēji tā pamatā bija salacgrīvieša Gata Vēbera personīgā kolekcija, bet gada laikā, novērtējot muzeja nozīmi novada kultūrvēstures saglabāšanā, šī kolekcija kļuvusi par dāvinājumu muzejam. Izstāde ir neliela - priekšmeti sakārtoti vienā vitrīnā, taču tās nozīmi izsaka ne jau eksponātu skaits un lielums. Tās ir uzskatāmas un taustāmas liecības par pastāvīgajiem iedzīvotājiem Salacgrīvas apkārtnē un teritorijā ap Svētupi, sākot jau no 13. gs. un, iespējams, pat agrāk.