Apceļojot mazpazīstamo Mulgimā novadu Igaunijā

24.04.2018 13:40

 

 

 

 

 

 

Aprīļa sākumā Salacgrīvas uzņēmējiem, kā arī viņu kolēģiem no partnerības Sernikon teritorijas (Saulkrastu un Carnikavas novads) bija iespēja doties pieredzes apmaiņas braucienā uz Mulgimā novadu Igaunijā. Šī bija atbildes vizīte, igauņi mūsu valsti apmeklēja pērnā gada oktobrī. Abi braucieni notika projektā Igaunijas-Latvijas uzņēmēju pārrobežu sadarbības platforma (INTERREG), kurā partneris ir Salacgrīvas novada dome. Namamātes lomā bija Mulgimā vietējās rīcības grupas vadītāja Anneli Rosalu, kura 27 ciemiņiem bija sagatavojusi plašu un dažādu programmu, – varēja paviesoties gan pie māksliniekiem, gan zinātniekiem un ražotājiem. A. Rosalu bilda, ka, lai kultūrvēsturisko Mulgimā novadu apceļotu, gan būtu nepieciešams ilgāk nekā divas dienas. Domājams, ne tikai tāpēc, ka tas apvieno piecas pašvaldības, bet arī patiesā vietējā lepnumā par savu pusi un pārliecībā, ka te dzīvo darbīgi ļaudis un skatāmā netrūkst.

Kluss lauku šarms, uzņēmējdarbība un zinātne

Daudzi braucēji, kuri teicās Igaunijā bijuši ne reizi vien, atzina, ka Mulgimā iepazīt interesanti būs tāpēc, ka šī puse viņiem pazīstama mazāk. Iespējams, tas tāpēc, ka šim novadam pabrauc garām vai izskrien cauri ceļā uz tūristiem saistošo Tartu vai Vīlandi. Ar lielāko pilsētu piedāvātajām izklaidēm mazākie novadi diez vai var sacensties, bet droši vien tas arī nav vajadzīgs. Brauciena dienas bija pelēcīgas, taču varēja iztēloties, cik glīti ir lēzenie pakalni zaļā vasarā. Vietējās viesu mājas varētu būt ideālas tiem atpūtniekiem, kuri vēlas baudīt rimtu lauku burvību un klusu šarmu. Jāatzīstas gan – apmeklējot mazos Mulgimā pašvaldību centrus, radās sajūta, ka mūspusē līdzīgi ciemi ir vairāk uzpucēti… Taču šis vērtējums, iespējams, ir subjektīvs.

Mūsu priekšrocība bija tā, ka iekļuvām arī tur, kur vidējais tūrists nenonāk – uzņēmumos. Robežai tuvākā pietura bija bioloģiskā saimniecība Pajumäe Talu aptuveni 30 km no Rūjienas. Uzņēmuma saimnieki izrādīja jauno, nupat būvēto ražotni un stāstīja, ka izdevīgāk ir visu izslaukumu turpat uz vietas pārstrādāt. Šādu risinājumu izvēlējušies brīdī, kad piena cenas bijušas ļoti zemas. Produkcijas ekostatuss dod tai papildu vērtību. Saimniecība esot labi zināma un augsti novērtēta visā valstī. Nogaršojām sieru un biezpiena-jogurta krēmu ar visdažādākajām piedevām. Piedāvājuma dažādība rosina domāt, ka šāds produkts Igaunijā ir iecienīts. Mums interesanti bija arī tas, ka ražotnē sastapām kādu latvieti no Mazsalacas puses, kura katru dienu mēro 20 km, lai pārrobežā strādātu. Ar darbu un sevišķi samaksu esot ļoti apmierināta. Par darbaspēku runājot, tajā pašā dienā apmeklējām arī uzņēmumu AMV Metall, kas nodarbojas ar dažādu metāla konstrukciju izgatavošanu. Tās saimnieks norādīja – tas, ka ražotne atrodas tālu no Tallinas, darbaspēka piesaistes ziņā ir priekšrocība, jo nav jākonkurē ar lielpilsētu.

Alus darītavas Mulgi Pruulikoda saimnieku stāsts šķita līdzīgs tiem, kādi dzirdēti arī Latvijā. Divi jauni cilvēki, vīrs un sieva, nolēmuši no pilsētas pārcelties uz laukiem un hobiju pārvērst biznesā. Alu, protams, dabūjām arī nogaršot. Varbūt gaumes lieta, bet lielākā daļa degustētāju gan atzina, ka mūsu robežas pusē baudītais šķietot gardāks... Igauņu brūvējums likās diezgan rūgts. Taču, ja precei ir savs pircējs, tad galvenais, lai tas ir apmierināts un gatavs maksāt, mūsuprāt, diezgan augstu cenu.

Polli dārzkopības pētniecības centra interešu lokā ir augļi, ogas, to sēklas un visdažādākie no tiem pagatavojamie produkti. Viens no zinātniskās saimniecības uzdevumiem ir saglabāt dažādas vēsturiskas šķirnes, bet turpat modernās laboratorijās top dažādi ļoti mūsdienīgi produkti. Ja uzņēmējam, teiksim, rodas ideja no kādas sēklas vai tamlīdzīgas izejvielas izgatavot eļļu, kam varētu būt izcilas garšas vai ārstnieciskās īpašības, šī ir vieta, kur var izmēģināt, kas no tā visa sanāk. Piemērs tam, kas tapis centrā, ir melnās bērzu piepes – čagas – pulveris, kas pilnībā izšķīst ūdenī. Šāda tēja izsenis zināma kā ārstnieciska, bet mūsdienīgam cilvēkam patīkamāks ir produkts bez biezumiem. Mūsējie zināja teikt, ka līdzīgs pakalpojums pieejams Jelgavā. Ja pēkšņi pēc tiem rastos vajadzība, būtu vērts salīdzināt cenas. Interesanti bija dzirdēt, ka arī no Latvijas uzņēmēji brauc uz Polli ar saviem augļiem, ko tur ražotnē izkaltē, spiež sulā u.tml.

Prezentācijas māksla igauņu gaumē

Viena no spilgtākajām personībām, ko sastapām, bija Andress Anspers, Nacionālās būvju asociācijas vadītājs, pedagogs un meistars. Pirmais iespaids gan nerosināja domāt, ka šis kungs ar izspūrušo bārdu, kurš, stāvot skaidu kaudzē, pīpēja, varētu kaut ko vadīt vai mācīt. Taču tad, kad viņš sāka runāt par koku, skaidrot, ko un kā no tā gatavo, kļuva skaidrs, ka šis vīrs ir sava amata meistars, kurš jaunajiem var iemācīt ļoti daudz. Un viņam nevienam nekas nav jāpierāda.

Mītni, kurā mums bija plānota nakšņošana, – viesu māju Männiku Metsatalu 10 km no Vīlandes – dažs bija iepriekš apskatījis rezervēšanas portālā booking.com. Runā, ka bildēs daudz kas izskatās labāk nekā dzīvē, tomēr šis nebija tas gadījums. Spriedām, ka potenciālais viesis pat neredz gleznaino apkārtni, mājīgās telpas un garšīgo ēdienu. Saimniekiem vērts padomāt, kā sevi prezentēt!

Nākamajā rītā, labi izgulējušies un paēduši, devāmies uz keramiķu darbnīcu Mulgi Savikoda. Abām meistarēm ir savs, atšķirīgs skatījums uz plaši izmantoto mālu. Privātu biznesu papildina sabiedriska funkcija – darbnīcā uz pulciņa nodarbībām nāk bērni. Mūsējie ieteica igaunietēm, ka veikaliņā var pārdot arī audzēkņu darbus, ļaujot viņiem nopelnīt kabatas naudu. Latvijā tas redzēts. Interesanti bija apmeklēt arī amatnieku māju Mustlā, kur strādā vietējie audēji. Tur dabūjām apčamdīt arī vietējo tradicionālo tērpu – melnus svārkus ar sarkanu izšuvumu. Tos, apbraukājot Mulgimā, redzēsiet daudz – dažādas novada vietas rotā figūras, kuras tērptas raksturīgajā apģērbā. It kā sīkums, bet amizanti!

Sadarbība – laba lieta

Pēdējā mūsu pieturvieta bija Tāgeperas ciems un pils. Ciems ir mazs. Ziemā tajā mitinās 50, vasarā 100 iedzīvotāju. Taču apmēram 30 no tiem darbojas vietējā biedrībā. Tā, piesaistot projektu naudu, vecā stallī izbūvējusi sabiedriskās telpas, keramikas un šūšanas darbnīcu, piedāvā cilvēkiem izmazgāt veļu (ciemā esot problēmas ar ūdensapgādes sistēmu). Spriedām, ka apbrīnojamā spēja sanākt kopā noteikti ir arī biedrības enerģiskā vadītāja nopelns. Skats no ciema uz Tāgeperas pili kalna galā ir iespaidīgs. Muiža uzbūvēta tikai 1912. gadā, taču senatnīga šarma tai netrūkst. Iespaidīgi ir arī plāni pilī un tai blakus esošajā modernā stilā celtajā viesnīcā līdz vasarai veikt remontu. Zem pils būs spa (baseini, pirtis u.tml.) un to ar otru ēku savienos pazemes gaitenis.

Atceļā pārrunājām iespaidus un secinājumus. Tie katram bija tikpat dažādi kā mēs paši. Grupā bija uzņēmēji, kuri strādā tūrisma jomā, arī tādi, kas saistīti ar zemniecību, foto un video pakalpojumu sniedzēji, pat zirdzinieki. Viņi sprieda, ka iespaidiem jānogulstas, no katra kaut ko varot mācīties. Salacgrīvas novada pašvaldības projektu koordinatore Solvita Kukanovska un uzņēmējdarbības centra vadītāja Dzintra Eizenberga bija gandarītas, ka autobuss bija pilns – interesentu gūt pieredzi pārrobežā netrūka. Taču tikpat vērtīgi, kā uzzināt kaut ko jaunu, uzņēmējiem bija savstarpēji tuvāk sapazīties, jo bieži tieši šādi iegūti personīgie kontakti, kad rodas kāda vajadzība, noder vislabāk.

Lindas TAURIŅAS

Augstākminētā informācija atspoguļo autora viedokli un Igaunijas-Latvijas programmas vadošā iestāde neatbild par tajā ietvertās informācijas iespējamo izmantošanu.