29. marts, 2024, Piektdiena

Agija, Aldonis

skatīties video
Jaunākais video no youtube.com

Salacgrīvas muzeja dārgumi

15.09.2020 09:51

Salacgrīvas muzeja dārgumi

Dzejas dienu ietvaros

Oliveretto

Sajūt, sajūt mana nāss,
Smaržo kaut kur ananass.
Acis modri izplešu, ausis plati atveru,
Un nu labi satveru –
Raugoties uz vitrīnu,
Acu kakti mitri nu:
Tur ir logā ananasi vairāk simtu lotīm!

Un es priekā iedziedos it kā pēc notīm,
Atskan mana balss kā varens fagots.
Ļaudis! Diezgan skopumā ir žagots,
Rēķināts un gavēts –
Ananass lai slavēts!
Pilsonis lai aizmirst savu sievu skarbo Nadi.
Rūgušpienu, saldskābmaizi, karbonādi,
Ananass būs viņa galda romantika.
Viņu redzēt tik! jau ar to man tika!
Un pie loga gaišā stikla,
Stumdīts, grūstīts, pussabraukts no motocikla,
Stāvu es kā pacietīgs flamingo.
Lūk –
Man iznirst Kuba pretim, Jamaika un Sandomingo,
Rietumindu salu tūkstoš
Un aiz viņa Florida kā radīšanas katls vēl rūgstošs,
Florifa, kur ziemeļus un dienvidus
Kopā saplūstam redz vievidus.
Tur no terciārā kaļķakmeņa zemes,
Kuru retās vietās uzplēš lemess,
Milzu avoti bez skaita burbuļo,
Apakšzemes ūdens klintis urbuļo.
Ošiem, ozoliem un ciedriem
Tur ar mahagoni, dzelzu koku, palmām jāsastopas tā kā biedriem;
Lācis, oposums tur mežos sen jau slija,
Upēs aligators, gaisos ķēnišķīga maitu lija…
Un es droši gribu cauri stiklam drāzties,
Tirgoņiem pret krūtīm brāzties
Kā sensenos laikos Floridā ir Huans Ponse Leons meties
lepni pretim briesmām,
Tādēļ trīssimt gadus vēlāk apdziedāts ar Heines Bimini
visburvīgākām dziesmām.
Bet – viss velti!
Stiklu šķelti,
Spēku nav.
Jau
Pār ielām vakaram līst tumsas tuša,
Mājup laižas katra muša,
Logos nozūd Carnikavas nēģi.
Nozūd Floridas zeltvulkāniskais avots.
Negriežas vairs milzu tauriņgavots,
Nav vairs pērtiķu, kas palmās lodā,
Strūklas nedzied klinšu bļodā,
Tik vēl sajūt, sajūt mana nāss:
Smaržo… kaut kur… ananass…
1922

    Jā, izrādās, ka slavenais, jau folklorizētais izteiciens: “Sajūt, sajūt mana nāss, Smaržo kaut kur ananass” pieder Jānim Sudrabkalnam (1894–1975) – dzejniekam, vienam no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 20. un 30. gadu autoriem. Olivereto bija viens no dzejnieka pseidonīmiem, kas tika izmantots kā segvārds humoristiskos dzejoļu krājumos. Pēc Latvijas Republikas inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gadā Sudrabkalns kļūst par komunistiskās partijas ideoloģijas atbalstītāju un vienu no redzamākajiem latviešu padomju dzejniekiem. Taču viņa iekšējā pasaule pretojās un viņš nejutās labi – katrs sīkums kļuva par iemeslu smagiem pārdzīvojumiem. Par savām šaubām un bailēm viņš rakstīja savai paziņai, literatūras skolotājai Mirdzai Lībietei: “Mani nervi pēdējos mēnešos tā sajukuši, nemitīgas bailes no dažādām briesmām tā nogurdinājušas manu prātu, ka neredzēju vairs nekur izejas. Negribējās arī, kaunējos arī atkal griezties pie psihiatres… Tad devos uz laukiem.”
    Un dzejnieka “lauki” ir “Sprundas” - senās mājas Lauvu pusē, agrākajā Svētciema pagastā pie Šternu ģimenes. Ilgus gadus, kamēr “Sprundu” saimniece Inese Lavrinoviča, dz. Šterna (1932-2015), bija vesela un stipra, gan mājas, gan dzejnieka istaba, bija iecienīts Latvijas apceļotāju apskates objekts. Tur tika rīkotas dzejas dienas, dzejnieka atceres pasākumi un regulāras skolēnu ekskursijas. Ineses viesmīlība un laipnība bija leģendāra.
     Muzejam ir zināma šīs vecsaimniecības vēsture un Šternu dzimta jau no 19.gadsimta, kas ar mīlestību un labiem panākumiem kopa savu zemi. 1920., 30.gados “Sprundās regulāri tika rīkoti dažādi mājsaimniecības kursi, kuros apkārtējo māju saimnieces varēja apgūt labas saimniekošanas prasmes, bet 1938.gada septembrī Svētciema pagasta “Sprundās”, kā progresīvā paraugsaimniecībā, ciemojās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
     Jāņa Sudrabkalna dzīve nesaraujami saistīta ar viņa saimniecēm, leģendārajām trīs māsām Šternām - Mirdzu, Maigu un Birutu. Ar Mirdzu  Šternu Sudrabkalns iepazinās jau 30.gados, apciemojot savu draugu rakstnieku Kārli Studentu, kurš strādāja Rīgas bērnu slimnīcā par saimniecības daļas vadītāju. Mirdza tur strādāja par slimnīcas virtuves pārzini. Tā Mirdza Šterna kļūst par Sudrabkalna pirmo saimnieci. II pasaules kara laikā, kuru Sudrabkalns pavadīja galvenokārt Maskavā, viņa dzīvoklī Rīgā dzīvoja Mirdzas māsa Maiga. Viņai bija lemts kļūt par dzejnieka nākamo saimnieci. 1947.gada jūlijā Maiga Šterna nomira no trombozes. Tad Šternu ģimene nolēma, ka par dzejnieku rūpēsies trešā māsa Biruta Ampermane. (Birutas vīrs bija  Latvijas Valsts dibinātājs no Latviešu zemnieku savienības Jānis Ampermanis (1889–1942), lauksaimnieks, Aizsargu organizācijas dalībnieks savā dzimtajā pagastā Kārķos. 1941. gada 14. jūnijā Ampermani ar sievu Birutu arestē un izsūta. Biruta no izsūtījuma atgriežas Latvijā 1940. gadu beigās, bet Jānis Ampermanis sodīts ar nāvi Severurallaga labošanas darbu nometnē Krievijā, Sverdlovskas apgabalā 1942. gada 27. jūnijā.) Biruta par dzejnieku rūpējusies visilgāk no 1948. līdz 1974.gadam
     Pašlaik “Sprundās” neciemojas Sudrabkalna dzejas cienītāji, dzejnieki vai dzejas dienu viesi, jo māju saimniekiem nav pa spēkam cīnīties ar “laika zobu” un tās iet bojā. Latvijas televīzijas raidījuma “Literatūre” veidotāji šovasar ciemojās “Sprundās” un, redzot, kā izskatās tur, centīsies kaut ko darīt, lai atjaunotu dzejnieka piemiņas istabu. Cerams, ka izdosies, un, sekojot LTV programmai, noskatīsimies raidījumu!

                             Salacgrīvas novada muzeja krājuma glabātāja Iveta Kalniņa


 Māsas Šternas- Mirdza, Maiga un Biruta Svētupes krastā. 1935.gads

 

SM F-3348.jpg

Mājturības kursu dalībnieces Sprundās. 1930.gadi

 

SM F-3367.jpg

Jānis Sudrabkalns ar krustmeitu Inesi Šternu 1946.g.

 

img462.jpg

Inese Lavrinoviča, dz. Šterna, Mirdzas Šternas meita, Sprundās 2000.g.

SM Fpf-1609.jpg

 

Jānis Sudrabkalns un Mirdza Šterna Sprundās, izvadot viesus- rakstnieku grupu. 1974.g.

 

img463.jpg

 

 

 

    123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031